Krīžu laikā neaizmirst par garīgo aprūpi

Brīdī, kad piemeklē smagas veselības problēmas, nepārprotami cilvēks un viņa tuvinieki vispirms domā par to, kā savest kārtībā fizisko veselību. Pirmā palīdzība tiek meklēta pie mediķiem, uzticoties ārstam un ļaujot noritēt ārstēšanas procesam. Taču līdzās fiziskajai veselībai vienmēr ir arī garīgā, kas nereti šādās krīzes situācijās nobīdīta otrajā plānā. Bērnu paliatīvās aprūpes dienests, kas ir Bērnu klīniskās universitātes struktūrvienība, par šo jautājumu domā jau teju 20 gadu – vecākiem un smagi slimajiem bērniem, kas ir dienesta aprūpē, par garīgo veselību gādāt palīdz kapelāne Aina Briede kopā ar saviem kolēģiem.

Bērnu paliatīvā aprūpe ir palīdzība smagi slimajiem bērniem, ļaujot tiem pilnvērtīgi izmantot viņu fiziskās spējas, rūpējoties arī par to, lai bērns justos cik vien iespējams labāk. Svarīgi ir arī uzklausīt bērna vēlmes un nodrošināt, lai ap viņu būtu tuvākie un mīļākie cilvēki. Kapelānes Ainas Briedes darbs sākas ar vecākiem un tikai pēc tam, saņemot atļauju, kapelāne pati vai kāds cits no astoņiem Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta kapelāniem var strādāt ar pašu sirgstošo bērnu. Par to, kā strādā kapelāni, sarunā portālam “Cālis” atklāj pati kapelāne.

Kapelāns pie cilvēka vēršas pats

Ļoti vienkāršiem vārdiem, kā sarunā atklāj kapelāne Aina Briede, kapelāns ir tā persona, kas sniedz cilvēkam garīgo aprūpi, kad tas nonācis krīzē. Turklāt slimnīcā garīgo aprūpi var saņemt ne tikai pacients pats, viņa vecāki, bet arī citi tuvākie ģimenes locekļi un aprūpētāji. Nereti kapelānei sanāk konsultēt arī pašus profesionāļus – ārstus un medmāsas, lai palīdzētu izprast ne tikai pacienta fiziskās vajadzības, bet arī emocionālās un garīgās. “Mēdz būt, ka paši profesionāļi īsti pat nesaprot to, ka mēs esam viņu nokonsultējuši un snieguši garīgo atbalstu. Garīgās aprūpes sarunas laikā mērķis ir uzlabot pacientam šo mikroklimatu, kad ir krīze, un cilvēks atrodas satraukumā – tas ir pats svarīgākais,” stāsta kapelāne.

Aina Briede par kapelāni Bērnu paliatīvās aprūpes dienestā kļuva gadu pēc tā dibināšanas – 1999. gadā. Sarunā smejoties viņa saka, ka atceroties pat precīzu datumu – 6. decembris. Tātad šogad gaidāma apaļa darba jubileja. Vaicājot, kas visvairāk mainījies šo teju 20 gadu laikā, kapelāne uzreiz var atbildēt, ka kopumā ļoti daudz. Savulaik darbu viņa uzsākusi viena, pēc gadiem pievienojusies otra kapelāne. Bērnu paliatīvās aprūpes dienestam ir cieša sadarbība ar Bērnu paliatīvās aprūpes biedrību un šobrīd Bērnu paliatīvās aprūpes biedrībā ir jau astoņu kapelānu komanda. Vislielākais prieks viņai esot par to, ka kapelāni ir izglītoti un komandā turpina izglītot viens otru, un arī tas ir labs sasniegums.

Katra diena Bērnu paliatīvās aprūpes dienestā iesākas ar starpdisciplinārās komandas sapulci, kurā pulcējas ārsti, aprūpes māsas, kapelāni un citi speciālisti, lai izrunātu katra klienta vajadzības, aprūpes plānu tekošajai dienai un sistematizētu darbu. Visi speciālisti darbojas roku rokā un strādā pie tā, lai katrs bērns saņemtu nepieciešamo, ņemot vērā ne tikai bērna emocionālās, garīgās, fiziskās un sociālās vajadzības, bet arī viņa vecāku vajadzības. Ārstnieciskos pakalpojumus nodrošina ārsts un medicīnas māsa. Psiholoģiskā, sociālā un garīgā atbalsta pakalpojumus nodrošina psihologs, sociālais darbinieks un kapelāns. Atbalstu sērošanā, kas ir būtiska paliatīvās aprūpes sastāvdaļa, nodrošina kapelāns, psihologs un sociālais darbinieks.

Pirms 20 gadiem, kad Aina uzsākusi darbu, pat tuvākie īsti nav zinājuši, kas īsti ir Bērnu paliatīvā aprūpe. Šobrīd informācija par to, ko Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība un dienests dara, ir krietni vien pieejamāka. “Izmainījies ir tas, ka ir vairāk profesionāļu, kas ir saskārušies ar to, ko dara garīgā aprūpe un kāds ir tās rezultāts. Paši mediķi, psihologi, starpdisciplinārās komandas darbinieki ar lielāko prieku iekļauj un izmanto garīgo aprūpi ar kapelānu, kā pakalpojuma sniedzēju. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.”

Turklāt maldīgs ir priekšstats, ka vecāks vai pats pacients dedzīgi meklēs tieši kapelāna palīdzību. Kā stāsta Aina, cilvēki reti kad zina konkrētus jautājumus, kurus vēlas atrisināt no garīgā skatu punkta. “Kapelāns ir tas profesionālis, kas ies pats meklēt šo ceļu, lai varētu atbalstīt personu. Varētu teikt tā, ka kapelāns būs tas, kurš soli pa solim ieies šīs personas sāpju pasaulē, personas ciešanas zonā, lai varētu teikt: “Te es esmu un es tev varu palīdzēt.”

No atbalsta grupām līdz rezultātam

Ņemot vērā to, ka paliatīvā aprūpe skar ilgstoši smagi slimus un neizārstējami bērnus, jārūpējas arī ne tikai par slimojošo bērnu un viņu vecākiem veselību, bet arī sērojošiem  klientiem. Šim mērķim kapelāni, ciešā sadarbībā ar psihologiem, vada arī vecāku atbalsta grupas. Tieši sanākšana reizi nedēļā grupās sniedz acīmredzamus un labus rezultātus. Kapelānes Ainas kolēģi pat mēdzot teikt, ka to varot sajust no pašiem klientiem un darbs attaisnojas. Tā arī ir lielākā dāvana, ko kapelāns varot saņemt.

Vaicājot par to, vai cilvēki labprāt saņem kapelāna atbalstu garīgajai veselībai, kapelāne ir tieša: “Manā dzīvē laikam vēl nav gadījies, ka dzirdētu: “Vai, cik labi, kapelāns pie manis ir atnācis!” Bet tajā pašā laikā, ir ļoti bieži situācijas, kad persona, kurai šis pakalpojums ir vajadzīgs, nemaz īsti nezina, kas tas ir. Ja mēs runājam par garīgo aprūpi – tas cilvēkam tomēr ir daudz tuvāk un pazīstamāk. Bet garīgā aprūpe vairāk vai mazāk asociējās ar reliģisko aprūpi. Ja mēs iesākam sarunu iesākam ar piedāvājumu “es redzu to un to, es esmu gatavs tev palīdzēt, pastrādājam”, tad cilvēks jūt, saprot, ko tas nozīmē, un rezultātā ir izveidojusies komunikācija un cilvēks ir ļoti apmierināts.”

Kapelāne arī lepojas un ir gandarīta par novēroto, dodoties uz dažādām Bērnu paliatīvās aprūpes konferencēm citās valstīs, kas pulcē plašu profesionāļu dalībnieku skaitu. “Varam būt lepni ar to, ka šajā kontekstā garīgo aprūpi un kapelāna pakalpojumus mēs piedāvājam vienīgie. Piemēram, valstīs, kurā dominē  pareizticīgā konfesija, paliatīvajai aprūpei piesaistīta reliģiskā aprūpe, nevis garīgā. Ar kapelāniem mēs esam līderi starp citām valstīm bērnu paliatīvajā aprūpē. Konferences dalībnieki no Austrumeropas valstīm ar lielāko prieku piedalījās sekcijā, kuru mēs vadījām par garīgo aprūpi, tā bija ļoti labi apmeklēta un bija labi rezultāti,” stāsta Aina. Latvijas Bērnu paliatīvās aprūpes dienests un Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība varot tikai priecāties par izveidoto komandu, jo tiek apmierinātas visas personas vajadzības holistiskajā skatījumā. Citviet Austrumeiropā iztrūkstot tieši garīgā aprūpe.

Kapelāne sarunas laikā uzsver tieši garīgo aprūpi, jo tā nav pielīdzināma reliģijai: “Garīgo aprūpi var saņemt persona arī nepiederot nevienai reliģiskajai konfesijai, jo kapelāns ir tas, kurš sniedz garīgo skatījumu, lai akcentēto to, ka tu esi garīga būtne. Kam tu tici, kas ir tavs svētais, ko rakstītu ar lielo burtu, tā ir personas izvēle. Un mums kā kapelāniem ar to arī ir jāstrādā – jāatbalsta un garīgā dimensija jāparāda. Es esmu kristiete, bet man pretī var būt jebkuras konfesijas pārstāvis, var būt nevienas konfesijas pārstāvis, bet cilvēks saņems garīgo atbalstu.

Ar bērniem darbs rotaļu formā

Ja ar vecākiem un tuviniekiem aprūpe notiek sarunu formā – gan individuāli, gan atbalsta grupās, tad bērniem ir pavisam cita pieeja. Līdzīgi, kā tas ir ar psihologu, arī kapelāns strādāt ar bērnu drīkst tikai tad, ja to akceptē vecāki vai aizbildņi. Kad vecāki paši tuvāk iepazinušies ar profesionāļiem, viņiem rodas drošības sajūta un uzticēšanās, kas paver durvis kapelānam uzsākt darbu ar mazo pacientu vai viņa brāļiem un māsām.

Sarunās ar pieaugušajiem tiek apspriesti eksistenciālie jautājumi un bieži vien cilvēks pats uzdod jautājumus vai sarunājas par savām sajūtām. Bērni atveras ar rotaļu palīdzību. Kā norāda Aina, kapelāni izmanto smilšu kasti vai flanelogrāfu – flaneļa tāfeli, uz kuras ar figūrām, lellēm veidot stāstu. Tāpat var izmantot attēlus, ar kuru palīdzību norādīt uz emocijām. “Mums ir puisītis, kas ieraugot mūsu kapelānu, uzreiz meklē viņu, ja pasaka “brauksim pie tā un tā”, viņš uzreiz ir priecīgs, nāk, dod roku un ir ļoti atvērts. Sadarbība veidojas caur rotaļu, un rotaļa parāda daudzas lietas – emocionālo pusi, spēju vai nespēju. Tajā pašā laikā arī ir bērni, kuri var runāt, ar tiem arī nemaz nav viegli.”

Darbs vairāk vai mazāk tiek plānots, jo kapelānam ir savu pienākumi, dokumentācija un klienti. Tās ir vizītes Bērnu paliatīvās aprūpes centrā, izbraucieni pie bērniem un viņu vecākiem uz mājām. Akūtajās situācijās turpat slimnīcā kapelāni var iesaistīties un pieslēgties operatīvi. “Protams, ir arī tādi gadījumi, kas ir dziļāk risināmi jautājumi, kur mēs vienojamies ar vecākiem vai tās būs piecas, desmit vai piecpadsmit konsultācijas, kas ir regulāras, reizi nedēļā. Plānojam arī vecāku atbalsta grupu, kas ir vairāk vai mazāk terapeitiskas, kur ietilpst no 10 līdz 15 konsultācijām pēc kārtas, nodarbību veidā. Tāda ir tā ikdiena. Protams, paralēli ir ļoti daudz lietas, kā dokumentācija, kas ir saistīta ar garīgo atbalstu, rezultātiem, plānotajām vizītēm, atskaišu forma,” par ikdienu stāsta kapelāne.

Aina ir ļoti gandarīta, ka ar pagājušo gadu piesaistījusies Labklājības ministrija, kas psihosociālo rehabilitācijas pakalpojumu bērnu paliatīvās aprūpes dienestā apmaksā. “Mēs šobrīd esam priviliģētā formā, kad valsts kapelānam maksā algu. Esmu ļoti pateicīga Labklājības Ministrijai par kopīgo sadarbību  un man ir liels prieks par to.

Pēdējo gadu laikā klientu skaits pieaug. Cilvēkiem rodas nepieciešamība pēc garīgās aprūpes speciālistiem jeb kapelāniem.  Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība izveidojusi komandu Rīgā, Pierīgā un Liepājā. Sarunas dienā gan pati Aina ir paliatīvās aprūpes dienestā, bet jau nākamajā dienā dodas uz izbraukumu Daugavpilī. Kapelāni izbrauc arī uz citiem reģioniem. Nesen pabūts arī Venstspilī, Alūksnē, Saulkrastos, Rēzeknē – Aina un viņas kolēģi ir mobili, lai kapelāna pakalpojumus varētu saņemt pēc iespējas vairāk vecāku un bērnu, kam nepieciešama Bērnu paliatīvā aprūpe. Nākotnes mērķis ir radīt pieejamu komandu arī Vidzemē un Latgalē.

 

Autors: Ketija Nuķe-Osīte, www.delfi.lv