Intervija ar mammu Daci Lapiņu. Spēka un cerību avots. 2.daļa

Autore: Līva Voroņina

Turpinājums intervijai ar Daci Lapiņu. 2 daļa.

1.daļa pieejama saitē: https://duka.org.lv/blog/spekaunceribuavots/

Dace: Tas ir tas no kāda skatupunkta es tagad skatos. Jā, protams, es izeju tagad sērošanas procesu, tomēr, paldies, ka man tagad ir iespējā salīdzināt. Man aug vēl viens bērns, ar kuru es tagad varu turpināt un veidot atmiņas.

Linda: Es domāju, ka tas patiesībā ir arī par pārējām ģimenēm, kurām nav bērnu paliatīvajā aprūpē. Ikdiena paiet steigā. Es atceros no savas dzīves, kur es mammu piedzīvoju, tās atmiņas, bet piedzīvot viņas dvēseli un tā kā savīties kopā, tas bija, kad mēs bijām Vaivaros, kad mamma veda māsu uz rehabilitāciju un es braucu līdzi katru vasaru. Es vienmēr Vaivarus ļoti, ļoti gaidīju, jo mammai nebija visas pārējās rūpes un mēs baudījām to ēdienu pie galda, mēs baudījām pastaigas. Kaut vai gulēšana kopā ar mammu. Un tas ir tas! Un tas ir tas, kas man ir palicis atmiņā uz visu mūžu.

Dace: Tieši tā arī ir, jā!

Linda: Par vectētiņu. Es saprotu, ka arī vectētiņam ir bijusi ļoti liela loma jūsu dzīvē? Pastāstiet par vectētiņu.

Dace: Vectētiņš ir mans tētis, kurš nodzīvoja tieši pusgadu mazāk nekā Reinis. Viņš Reiņa dzīvē bija viens no tiem cilvēkiem ar kuriem Reinim bija vislielākais komforts. Viņš bija tā kā tētis viņam. Manam tētim atkal Reinis bija tāds kā…viņš man pateica, ja nebūtu Reiņa, man nebūtu jēgas dzīvot. Viņš dzīvoja Reinim. Viņš bija tāds Reiņa balsts. Man ir grūti atrast vārdus. Bija tā – nedod Dievs, ja Reinim kaut kas nebija labi, tajā laikā mēs dzīvojām tālāk viens no otra, pagāja piecas minūtes un mans tētis ar savu busiņu bija klāt. Visu izrullēja kopā un visu izdarīja, viss bija kārtībā. Man ar tēti ir bijušas dažādas attiecības dzīvē -mēs esam strīdējušies un tad nav bijis kontakts. Bet pēdējos gados mums izveidojās ļoti ciešas, tuvas un mīļas attiecības. Caur Reini es iemācījos uzticēties tētim vairāk, es iemācījos ar viņu vairāk runāt par lietām. Man bija lietas, par kurām man bija bail runāt ar mammu, tad es gāju pie tēta. Es piegāju pie tēta: “Tēti, tu esi mierīgs. Es tev gribu izstāstīt kaut ko.” Viņš uzklausa mani: “Jā, nu Tev ir Daču taisnība, Tev tik grūti, nu ņem un dari to.” Pirms tētis nomira, mums izveidojās ļoti labas attiecības, par ko es esmu ļoti pateicīga un priecīga. Pēdējos divus gadus mēs nodzīvojām mūsu vecāku mājā, tad man tiešām likās, mēs visi jutāmies kā viena kopīga, maza pasaulīte. Un tas bija tāds labs laiks. Mēs vienkārši zinājām katrs savu vietu, savu funkciju, kas mums jādara. Mums bija kopīgie joki, kopīgās tradīcijas un vakara rutīnas. Tā bija mūsu mazā pasaule tajos divos gados. Es nezinu, kas man būtu par tēti vēl vairāk jāstāsta. Viņš arī vienmēr bija klāt un līdzās. Reinim vienmēr bija svarīga Pelču vasaras nometne bērniem ar īpašām vajadzībām, opim nebija divu domu, viņš visur bija līdzās – pieveda, aizveda, atveda, izdarīja, sakārtoja. Lai gan jāsaka, es tagad runājot atceros pāris epizodes. Manam tētim bija sākumā ļoti grūti pieņemt, ka Reinis būs savādāks. Tad, kad viņš vēl bija maziņš, tur likās, ka gan jau…gan jau atrisināsies. Bet tad bija tā, pirmais brīdis, kad Reinim atveda tehniskos palīglīdzekļus. Es nezinu kāpēc, mēs tajā dienā bijām tieši vecāku mājā, lai gan mēs te nedzīvojām vēl. Un atveda Reinim pirmo ratiņkrēslu, mans tētis nevarēja ieiet tai istabā, viņš distancējās no tā. Tikai pēc gada, pusotra viņš nebaidījās stāstīt un bija pieņēmis šo situāciju.

Linda: Dace tu teici, ka dēlam ar vectētiņu bija tāda īpaša saikne. Vari kaut ko vairāk pastāstīt?

Dace: Tad, kad sākās pirmās runas par to, ka Reinim ir problēmas, viņš bija teicis: “Viss, man būs jāsavācas, jo man būs jāpalīdz mazdēlam!” Tur tad arī sākās viņu savstarpējā saikne. Kad Reinis vēl bija maziņš viņš vēl no bērna kājas bija līdzās Reinim, lai arī cik mēs reizēm bijām tālu. Viņam neviens no mazbērniem nebija tāds kā Reinis. Man tētis nav tāds cilvēks, kurš ļoti rūpētos par citiem, viņš nemācēja to, nevis negribēja, bet par Reini viņš zināja vēl vairāk nekā es. Kā viņam rociņu pagriezt, kā viņu pagrozīt. Tikai opis varēja viņu ar savu busiņu aizvest, kamēr Reinis vēl sēdēja, tikai opis mācēja iesēdināt pacēlājā. Mēs tur sievietes varējām nelīst, kur nav jālien (smejas un raud vienlaicīgi) un tas bija kaut kas tāds īpašs. Tad, kad tētim sākās problēmas ar veselību, viņš ļoti ilgi turējās, viņš emocionāli centās nesagrūt. Es atceros vienu epizodi, viņš bija virtuvē, viņš saprata, ka viņam kājas sāk neklausīt, rokas sāk neklausīt, viņš saprot, ka viss iet jau…… Viņš meta karoti tai savās dusmās, vienkārši kaut kur. Es saku: “ Tēti, tēti, mēs tagad nevaram neko izdarīt..” Viņš saka: “Es savācos tik ļoti, tik grūti, lai tikai Reinim nebūtu jāredz, bet es jau sen būtu uzsprādzis un būtu kaut ko izdarījis!” – viņš pat tās savas bailes un emocijas, visas savāca čupiņā, tikai tāpēc, lai Reinis to neredzētu. Man pat tagad no malas raugoties Reiņa dzīve arī mainīja viņa vērtību sistēmu, kā tādu. Viņš pašās beigās vēl kļuva par kristieti – mans tētis. Varbūt tā ir tā saikne, es nezinu, es tikai stāstu to stāstu kādas bija viņu attiecības no malas cilvēkiem ir vieglāk spriest, kas ir bijusi tā saikne, jo man vēl tas viss ir pārāk tāds …….svaigs un sāpīgs….lai es tā kā varētu izvērtēt. Tad, kad tētis vēl dzīvoja, kad mēs šeit dzīvojām viņam ar meitu bija pa visam savādākas attiecības, viņi tur varēja jokoties, tētis varēja viņu sarāt, bet Reinis bija vienkārši neaizskarams. Un nedod Dievs es kādreiz uzpukstēju Reinim. Es taču tā atrāvos no tēta tur vispār nebija variantu…nu tā. Es te stāstu kaut kādus atmiņu uzplaiksnījumus.

Linda: Nē, tās visas ir ļoti būtiskas lietas, jo uzreiz varēja just, ka tu, Dace, sāki stāstīt par vectētiņu un Reini, par tēti un Reini, uzreiz to ļoti spēcīgi varēja sajust. Viņu īpašo saikni.

Dace: Nu, jā….(bēdīgi raudot)

Linda: Jūs pieminējāt arī Pelču nometnes. Ko deva tieši laiks Pelču nometnēs?

Dace: Tas viss aizsakās jau 12 gadus atpakaļ. Reinis bija maziņš. Nestāstot gari, tas sanāca caur kaut kādiem projektiem, sanāca tā, ka mums ar mammu Ventspilī ir viena biedrība un tajā gadā mums piedāvāja organizēt nometni – bērniem ar īpašām vajadzībām. Tai laikā no šī skatu punkta liekās smieklīgi tur bija kaut kādi 15 – 20 cilvēki, bet nedēļu mēs visi pavadījām kopā, es tai laikā vēl tā kā distancējos, jo es līdz galam nevarēju pieņemt Reiņa situāciju. Es distancējos un pieslēdzot tikai pēc kādiem gadiem. Nu lūk, un tad Reinis tur aizbrauca ar saviem draugiem. Draugu tēma Reiņa dzīvē vienmēr ir spēlējusi lielu lomu, jo mūsu mājās durvis vienmēr bija atvērtas Reiņa draugiem. Te visi zināja, ka varēs paēst un patusēt, un viss būs kārtībā un viss būs forši. Un Reinis paņēma savus draugus līdz un mēs braucām uz nometni. Pēc tās nedēļas Reinis pateica: “Lūk, tā ir tā mana patiesā dzīve!”. Katru gadu arvien vairāk sāka attīstīties darbs Pelču nometnē. Protams, primārais tas bija tāpēc, ka Reinim tas ļoti patika. Viņš to nedēļu gadā uztvēra kā…jāatzīst, ka visi tie īpaši bērni to tā uztver, ka tā ir tā viņu reālā dzīve. Viņi to gaida ļoti. Par cik Reinim tas bija tik svarīgi, mēs arī tur iesaistījāmies. Mēs sapratām, cik svarīgi ir, kad jaunieši kontaktējas ar citiem bērniem, ne tikai nometnē, bet arī starp nometnēm. Aina vēl brauca pie mums uz nometni, tur bija arī māmiņu grupa. Attīstījās darbs ar māmiņām. Tas viss apauga, kā saka tāda cerību planēta- nometnei tāds papildus nosaukums. Tā bija mūsu pasaulīte. Arī satiekoties ārpus nometnes, var justies kā ģimene. Šādu cilvēku kļūst aizvien vairāk un vairāk. No vēlmes un vajadzības izauga kaut kas tāds, tik ļoti…iet un attīstīties arvien plašāk un vairāk. Tas ietver daudz vairāk cilvēku grupu un mērķauditoriju. Šogad arī tiks organizēta nometne, es gan esmu tikai līdzās, jo es tajā vairāk tik ļoti neesmu iekšā – vienkārši tas nav….Šis būs pirmais gads bez Reiņa. Arī paši jaunieši saka: “Būs grūti!”. Tāpēc, ka Reinis bija kā nometnes patrons, neviens nevar iedomāties nometni bez Reiņa, jo no Reiņa viss sākās. Nometnē Reinim ir liela nozīme.

Aina: Man ir palicis atmiņā, ka bija nodarbības un daļa no jauniešiem nav. Es eju istabai galā un Reinis pa vidu, un istaba pilna ar jauniešiem. Pie lielā galda viņš neēdīs, viņš ēdīs otrā istabā. Viņš bija tā kā cars pašā vidū un visi bērni apkārt. Cerību planēta īpašiem bērniem, tieši tā. Tur bija trīs gadus “Cerību planēta”, pēc tam bija “Cerību spārni” un vēl kaut kas bija. Ļoti interesanti arī tie nosaukumi, visi bija uz tādu kristīgu virzienu. Ļoti labi, foršas nometnes bija.

Linda: Dace, tu teici, ka Tev pašai ļoti liela enerģija un kad vienmēr tev patīk cilvēkos. Reinis tāds pats bija.

Dace: Viņam vajadzēja to savu sabiedrību apkārt. Viņš jutās komfortabli. Nometnē tur viss bija ok. Jāatzīstas, ka reizēm viņam tie mani gājieni krita uz nerviem. Tad es dziedāju pa skaļu, tad es nemācēju angliski runāt. Viņš jau arī bija tāds, kas reizēm mēdza mani likt kaut kādos rāmjos. Es esmu tāds cilvēks, es nebremzēju, ja es jūtu, ka man tā jādara, es tā daru.

Aina: Reinis jau faktiski bija tāds pats. Viņš deviņos neēdīs, viņš ēdīs 9.30. Tagad viņš nenāks, paiet kaut kādas 25 minūtes un viņš zvana, viņš tagad grib brokastis. Es biju tikko apsēdusies pie galda, vari iedomāties? Jāskrien uz otru māju mazdēliņam brokastis nest. Tā kā tāds pelēkais kardināls tai nometnē, vai ne? (visi smejas).

Dace: Jā, viņš tur toni uzdeva, viņš nemīlēja būt pašā centrā, bet no malas toni uzdeva.

Aina: Nemanāmi viņš visu nokārtoja un saorganizēja. Tas tā pozitīvi.

Dace: Starp citu, man bija slinkums, jāsāk gatavoties nometnei, jādomā, jāgatavojas, man netīk. A Reinis man katru dienu – kad tad tu, lūdzu sāksi? Viņš mani visu laiku baksta, es Tev varētu kaut ko palīdzēt. Tā mums te bija.

Linda: Kas, Dacīt, ir tas, ko Reinis Tev pašai ir iemācījis?

Dace: Iemācījis – es varbūt līdz tam vēl neesmu nonākusi. Drīzāk, man ir jāsaka, ka šajā periodā, man pietrūkst viņa miera. Kad es atnācu mājās no skrējiena, lai viņam cik bija grūti vai, lai kas viņam bija, viņš bija mierā ar visu. Viņš mācēja saskatīt un sajust cilvēku, viņš bija tāds ļoti empātisks. Es centos neizrādīt, bet viņš, piemēram, zina manu garastāvokli, manas sajūtas, manas domas. Es aizeju kaut kur citā istaba raudu un viņš to jūt. Ne tikai par mani, par saviem draugiem. Viņš dzīvoja līdz. Labi man ir grūti, bet tu redzi, ka viņam arī ir grūti. Viņš arī tajās savās grūtībās saskata arī tā otra nelaimi. Mēs tai ziņā, varbūt, abi esam līdzīgi. Es nevarētu teikt, ka es to tā ļoti mācījos no viņa, bet man pietrūkst tas, tā sajūta, ka viņš ir tepat līdzās un, ka viņš ar tāpat domā un jūt kā es. No viņa es varēju iemācīties mieru un pacietību. Nevis es esmu to iemācījusies, man tālu līdz tam. Bet nākotnē es gribētu to no viņa paņemt, to mieru un pacietību. Būt mierā tajā situācijā un pacietīgi izturēt to, kas ir jāiztur. Es varēju uzsprāgt, es varēju psihot, uz ko viņš pasaka: Ir taču labi. Tu neko izmainīt dotajā brīdī nevari. Man likās, lai nu kas, viņš nu gan dotajā brīdī varētu uzsprāgt. Man viņš vēl pietrūkst, ir par maz pagājis laiks. Es vēl joprojām izjūtu pēdējo brīdi, kā tas viss notika. Es viņu nobučoju tajā mirklī, kad viņš mira. Kad viņš man paprasījās klēpī, kad es gribētu to viņa sajūtu. Es tagad vēl tajās sajūtās dzīvoju. Mums arī bija tās pēdējās sarunas, kad viņš man prasīja – paturi man roku. Es tagad gribētu to. Ja mēs atgriežamies sākumā, tas laikam jau bija tas izteiktākais, ne jau tā rehabilitācija, bet tas, ka viņš man saka – paturi man roku. Ka tas ir tas, kas paliek un viss pārējais…ne jau izglītība vai kādi sasniegumi. Jā, es dzīvē reāli piedzīvoju to. Visvairāk, ko es paņemu ir tas – paturi man roku, paņem mani klēpī. Un tad viņš nomirst. Tas ir tas…nekas vairāk.

Linda: Es arī ar savu mammu biju kopā kad viņa aizgāja. Viņa man atkal teica, lai es atlaižu viņas roku. Esmu Dievam pateicīga, ka man bija iespēja būt ar mammu kopā, jo pēc tam mēs arī ar kapelāniem esam runājuši, ka daudziem nav tāda svētība būt kopā ar savu tuvo aiziešanas brīdī. Sajūta, ka es biju kopā ar mammu mani silda visu mūžu. Es ļoti saprotu, ko Tu saki, Dace.

Dace: Mums jau bija tā, ka mēs bijām līdzās arī tad, kad tētis aizgāja. Es vēl Reinim prasīju vai Tu gribi no opja atvadīties, viņš teica -jā. Mēs visi bijām apkārt arī opim un tā sajūta, ka tu esi līdzās tajā brīdī. Tas viss tā ir. Protams, kad var vadīties no tā, kā tas aizgājējs pats vēlas, bet man tā bija kā Reiņa dāvana man, tik ļoti sajutu. Viņš vairs tajā pēdējā naktī parunāt nevarēja. Tiklīdz ienāca mediķi, mums bija doma, ka viņu vedīs uz slimnīcu, jo viņš sāka vemt asinis, bet tad viņš pēkšņi saka – mamma paņem mani klēpī. Daktere saka – viņš jau droši vien murgo. Es viņu tai ātrumā paņēmu, nobučoju un pateicu – es tevi mīlu. Saprotu, ka dakteris turpat blakus ir un man viņš jāliek atpakaļ gultā. Un es nolieku viņu gultā un burtiski minūte….viņš man uzdāvināja to pēdējo mirkli. Tā vienmēr tas ir bijis. Es viņu esmu ņēmusi klēpī un teikusi, ka es viņu mīlu un bučoju uz pieres un tas pēdējais mirklis – to viņš uzdāvināja man. Un to es visiem stāstu, miljons reižu. Tā man ir svētība, jo tas bija kaut kas TĀDS. Vou kā!? Nu, tā arī bija. Jo tikko kā viņš man teica paņem mani klēpī.. un noliekot uz gultas es skatos, mana dēla vairs nav, to es sapratu uzreiz. Viss, ko mēs varam darīt ir radīt atmiņas un tā tagad ir atmiņa. Viss stāsts, kas bija ar Reini kopā, es saku, cik svarīgi ir pašam sevi disciplinēt, pašam domāt, noformulēt sajūtas. Man tāpēc ir vajadzīga Aina, kas man iebīda savās sliedēs manas domas, lai es pati saprotu, kas notiek, jo Reinis ir aizgājis un mana dzīve turpinās. Kas ir jādara tālāk – jādzīvo. Par ko es agrāk sapņoju, par ko es arī rakstīju vakar facebook, reizēm es arī postoju kaut ko, lai cilvēki aizdomājas par tādām elementārām lietām, mēs vienkārši ikdienā aizmirstam. Es arī uzrakstīju, es vakar parakstīju darba līgumu, ko es nebiju darījusi, cik – 20 gadus? Un tad es uzrakstīju, es jūtos kā šūpolēs. Tad, kad Reinis bija dzīvs es par to sapņoju, es gribēju iet uz darbu, plānot savu laiku, darīt savas lietas. A tagad man tas viss ir, man tik nav Reiņa. Un tad ir kā tādās emociju šūpolēs, tu tam ej cauri un tad ir jādzīvo, tu to izdomā, tu to sajūti. Man tas palīdz piecelties un iet tālāk. Es negribu rādīt – ārprāc, kāda cietēja es esmu tai savā dzīvē. Tā ir mana dzīve – grūta, reizēm skaista, bet es mīlu dzīvi. Es gribu celties un iet. Man saka ak, tu nabaga cietēja, vai vēl kaut kā. A es tieši barojos no tā, ka cilvēki manī saskata, ka es esmu spēcīga personība, lai arī kā notiktu. Un tas atkal ir mans spēks. Traģēdijas notiek, ir grūti un drausmīgi, bet man patīk piecelties un iet tālāk.

Linda: Un kādam darba līgumu parakstīt liekas, kas tur vai ne? Bet atkal tā darba līguma novērtēšana. Kā es tagad skatījos viena mamma arī ilgu laiku veltījusi savam dēliņam, pēc tam pašai sākās veselības problēmas. Skatos, ka viņa facebook ielikusi, ka piedalās mācībās un ir skatāma galerija. Skatos bilžu galeriju un redzu, ka ir arī citi cilvēki, kuriem garlaicīgi, viņi tur tā sēž un līdzās pieminētā sieviete ar visu klātbūtni, novērtē katru minūti, katru sekundi. Un tā ir tā lielā atšķirība, kas nav ar aci skatāma, patiesībā. Man liels prieks par tavu jauno darbiņu.

Linda: Kas bija tas palīdzošais, tie spēka avoti 18 gados, kas tev, kas jums ir palīdzējis?

Dace: Ģimene, tie ir mani vecāki. Tā noteikti ir ticība. Tā noteikti ir Bērnu paliatīvās aprūpes komanda, tā ir tāda liela drošība. No Andas puses man bija drošība, kādās situācijās kā ir jārīkojas un, kas jādara. No Ainas – tur man vispār nav vārdu. Aina ir riktīgi mans mentors. Izejot cauri šim visam, protams, ir svarīga sava privātā telpa, manas privātās vēlmes un vajadzības – sapņi. Ja es tos sapņus nesapņotu, man arī būtu grūti. Tāpēc es arī lieku sevi pie tiem visiem resursiem. Es nevaru pateikt, ka, lai man būtu vieglāk es tagad esmu atkarīga no kaut kādiem citiem faktoriem. Nē, es arī sakārtoju sevi, lai es arī būtu pati priekš sevis un tas man ir palīdzējis. Es nevainoju sevi, ja es varu atļauties aizbraukt kaut kur tālu un atpūsties vai tieši otrādi – nopirkt sev kaut kādu dārgu krēmu vai vienalga ko. Kādam tas varbūt ir mazsvarīgi, kādi nu katram ir tie prieka avoti, bet ir svarīgi darīt to, kas viņam sagādā gandarījumu un prieku. Pienākumos tas aizmirstās. Man tā nav. Vakar es uzkrāsoju zaļus nagus, varbūt kādam tas liksies bērnišķīgi, bet man tā nav.

Linda: Dace, kas ir tās atklāsmes vai atziņas, kas iespējams varētu palīdzēt citiem no tavas pieredzes?

Dace: Es saprotu, ka nav neviena recepte vienāda visām ģimenēm, es saprotu, ka katram ir sava bēda, lai līdzīga, bet tomēr savējā. Manas dzīves lielākā atziņa – mēs nevaram izdarīt vairāk, nekā mēs varam. Un ir jau katram cilvēkam kaut kāds savs dzīves ceļš paredzams un viss, ko mēs varam darīt, ir maksimāli koncentrēties uz atmiņu veidošanu. Tas sevī ietver skaistas tradīcijas, skaistu laika pavadīšanu. Līdzsvars starp pienākumiem un laika kopā pavadīšanu ir jāatrod. Tā kā es ar ļoti daudziem vecākiem esmu kontaktējusies, es zinu, ko nozīmē visu laiku meklēt naudu, meklēt iespējas, ko darīt. Tad tu esi izsīkumā un tas tas, tas. Tu pazaudē sevi un pazaudē mērķi beigās tam visam. Es esmu dzīvs piemērs tam, ka mēs nedrīkstam aizmirst par sevi. Un mums ir jābūt lielai nozīmei pašiem sev, savā dzīvē. Nu, tas ir viennozīmīgi. Un tas ir tas, ko es novēlu katram. Neatkarīgi no tā, vai tev ir īpašs bērns vai nav īpašs bērns. Ja tu neatradīsi laiku sev, tad tu būsi atkarīgs no visa pārējā un tavas emocijas, garastāvoklis būs atkarīgs no visa cita, tikai ne no tevis paša. Man nav nekādas receptes. Es vienkārši pati esmu attapusies pie sasistas siles, tāpēc, ka es esmu skrējusi, meklējusi, darījusi, kam nebija beigās nekādas jēgas. Tik un tā, tu esi beigās tur, kur tu esi.

Aina: Man jau neliekās, ka tā ir sasista sile, kur tu pašlaik esi.

Dace: Nē, es domāju tajā brīdī, kad es Reinim biju noziedojusi visu un viņam palika slikti. Tā bija sasista sile. Un tad es cēlos.

Aina: Redzi, Tu to jūti kā sasistu sili, tās ir tavas sajūtas, to es saprotu. Es, savukārt, redzu patiesu atklāsmi. Kā tu tagad realitāti ieraugi, jo tas bija tavs ceļš.

Dace: Un vēl viena lieta, ko es esmu iemācījusies ar tevi, Aina, personīgi runājot, tas ir jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no tā, kādā dzīves problēmā esi. Iemācīties, lūdzu, nodefinēt pareizi savas sajūtas. Jā, tas reāli strādā. Es tagad jūtos bēdīga, nogurusi, jūtos uz tevi dusmīga. Ja tu nemāki pateikt, kas ar tevi notiek, tu nemāki atrisināt savu problēmu.

Aina: Tu pat nezini, uz kuru pusi skatīties.

Dace: Jā, un tagad man patīk izteikt savas sajūtas, es pat no tā radu gandarījumu, jo tas sakārto tevi. Pamēģiniet jebkurš to izdarīt un jūs sapratīsiet, cik patiesība tas ir forši.